Astoņdesmito gadu kulta grupa, kas tiek uzskatīta par regeja un new wave žanru pionieri visā bijušajā Padomju Savienībā, bet oficiāli savus albumus izdeva tikai pēdējā desmitgadē
Ziņas par pašiem Dzeltenajiem pastniekiem astoņdesmitajos gados, kad viņi Latvijas mērogā kļuva par kulta grupu, sākotnēji gan neizplatījās ne ar radio, ne TV palīdzību, kur viņu mūzika pārraidīta netika un interneta arī tad, protams, vēl nebija. „Dzeltenie pastnieki” līdz astoņdesmito gadu otrajai pusei nesniedza pat koncertus un darbojās tikai kā mājas studijas grupa, savus ierakstus montējot, griežot un līmējot lentu no dažādiem ierakstu variantiem, kur atsevišķi dziesmu fragmenti šķita izdevušies vislabāk.
Līdzīgi kā tas bija ar grupu „Pērkons”, arī „Dzelteno Pastnieki” ieraksti ilgi netika oficiāli izdoti un izplatījās pašplūsmā, interesentiem citam no cita tos pārrakstot ar lenšu un kasešu magnetofonu palīdzību. Oficiālus izdevumus visi klasiskie Dzelteno pastnieku albumi piedzīvojuši tikai pēdējā desmitgadē, kad Ingus Baušķenieks ir nodibinājis pats savu mūzikas ierakstu izdevniecību.
Grupa izdevusi studijas albumus – „Bolderājas dzelzceļš” (1981. g.), „Man ļoti patīk jaunais vilnis” (1982. g.), „Alise” un „Vienmēr klusi” (1984. g.), „Depresīvā pilsēta” (1986. g.), „Naktis” (1987. g.) un „Kaķis” (2003. g.)
2017. gadā ASV mūzikas izdevniecība “Dark Entries” izdod grupas 80. gadu dziesmu izlasi “Lentu gabaliņi”.
