Dziedātāja un pianiste Katrīna Gupalo publicējusi dziesmu par mīlestības pēdējo elpu “Agonija” un tās videoklipu. Ar to sniegto vēstījumu mūziķe sadarbībā ar krīžu un konsultāciju centru “Skalbes” aicina pievērst uzmanību šobrīd tik ļoti acīmredzamajām sabiedrības garīgās veselības problēmām.
“Dziesmu “Agonija” sarakstīju pirms diviem gadiem, kad pati ilgstoši biju stipri depresīvā stāvoklī. Tas bija laiks, kad uz savas ādas sajutu nežēlīgu un nesaudzīgu kritiku, kuru nespēju “izfiltrēt” un uztvēru ļoti tieši un sāpīgi. Toreiz neredzēju īsti nekādu gaismu tuneļa galā un vienīgais, kas mani izrāva no dziļi depresīvā stāvokļa, bija aktīvas koncertdarbības atsākšana un mūzikas radīšana. Tikai pēc kāda laika, atskatoties uz savām domām un sajūtām, varēju uztvert to viegli – kā normālu posmu radošā izaugsmē. Bet, ja es nebūtu pēc rakstura cīnītāja, tad iespējams, ka viss varēja beigties arī citādāk. Šī situācija lika man atcerēties manas vecmāmiņas vecmāmiņu Sofiju, kura sapņoja kļūt par mediķi, bet, kad vīrs viņai to aizliedza, Sofija savas mājas bēniņos pakārās,” savā pieredzē dalās Katrīna Gupalo.
Dziesma “Agonija” stāsta par mīlestības pēdējo elpu – par pēdējo brīdi pirms neizbēgamas šķiršanās. Tas ir salda rūgtuma piesātināts mirklis pret rīta pusi, kad balle gandrīz jau ir galā un visi izklīduši. Kad tik ļoti gribas gulēt, bet bail aizmigt, jo no rīta jau viss būs citādāk, tāpēc ar pēdējiem spēkiem izmisīgi centies turēties pie realitātes, kurai vairs nav nākotnes.
“Agonijas” videoklipa režisors Jānis Škapars dziesmu atklājis no šī brīža skatpunkta, kad tumšas, nomācošas domas un sajūtas ir pārpildījušas pandēmijas laika realitāti. Par videoklipu viņš stāsta: “Veidojot mūzikas video, vēlējos parādīt daudzslāņainu un neviennozīmīgu indivīda ceļojumu domu un sapņu pasaulē. Tumšākā vieta reizēm ir paša prāts un zemapziņa. Aizverot acis, mēs nonākam tumsā, savās domās un fantāzijās – nereti tas spēj uz brīdi mierināt un paslēpt realitāti, bet reizēm ievelk tik dziļi, ka ļoti grūti izrauties. Ar šo videoklipu gribam uzsvērt, ka pašnāvība nav risinājums un ka sarežģījumi, kas uz to vedina, var atrisināties.”
Videoklipa radošā komanda ar tā palīdzību vēlas pievērst uzmanību pandēmijas ēnā nodzīvotā gada radītajām acīmredzamajām sabiedrības garīgās veselības problēmām, kas skar ikvienu no mums. Ir tik daudz dažādu šī nesaudzīgā laika radītu grūtību un izaicinājumu. Īpaši šobrīd, kad jau ilgstoši ir ierobežotas klātienes saskarsmes iespējas ar tuvajiem, krasi nojauktas robežas starp darba, mājas un skolas vidi un saviem spēkiem jācenšas ar visu tikt galā. Nav arī pieejami līdz šim ierastie resursi, ar kuru palīdzību risināt ne tikai ikdienas rūpes, bet arī gūt prieku un enerģiju.
Katrīna Gupalo mudina: “Mēs aicinām ikvienu – sievietes, vīriešus, bērnus un pusaudžus – neslēpties un nekautrēties no tā, ka ir nonākuši lielākās vai mazākās grūtībās, un meklēt palīdzību pirms situācija ir samilzusi. Šādos brīžos ļoti nozīmīga var būt atklāta saruna ar kādu draugu, tuvinieku vai zvans uz krīzes atbalsta tālruni. Aicinām arī biežāk sazināties ar saviem mīļajiem, lai uzzinātu, kā viņiem klājas, jo šāds zvans var sniegt ne tikai prieku, bet arī vajadzīgo atbalstu.”
Aiga Ukstiņa, centra “Skalbes” psihoterapijas speciāliste un psiholoģe, saka: “Bieži vien, piedzīvojot emocionālas sāpes un vientulības, izolācijas izjūtu, var likties, ka Tu esi viens, bez atbalsta un citu cilvēku sapratnes. Iespējams, ka šajā laikā piedzīvo gan emocionālas, gan varbūt arī materiālas grūtības, bezcerības izjūtu vai depresīvu stāvokli. Būtiski atcerēties, ka līdzīgi kā fiziskas sāpes arī emocionālas ciešanas var mazināties, meklējot un saņemot piemērotu atbalstu. Tu neesi viens ar savām sāpēm un izmisumu! Grūtos brīžos jebkurā diennakts laikā esi aicināts meklēt atbalstu un spert pirmo soli, lai nepaliktu viens un rastu spēkus meklēt risinājumu, zvanot uz “Skalbes” diennakts atbalsta tālruņiem 67222922 un 27722292. Bērni un pusaudži aicināti zvanīt uz uzticības tālruni 116111.”
Videoklipa radošā komanda un krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” rosina ikvienu, izmantojot tēmturi #paliksimnomodā, sociālajos tīklos “Facebook” un “Instagram” dalīties ar saviem pieredzes stāstiem par piedzīvoto pandēmijas laikā – par grūtībām un izaicinājumiem, ar ko ir bijis jāsaskaras, kā arī veidiem, kā izdevies pārvarēt sarežģītas situācijas vai nomācošas domas. Savas emocijas var izteikt arī dziesmā, zīmējumā, dzejolī vai kādā citā radošā veidā, jo šis ir viens no veidiem, kā palīdzēt sev sakārtot domas un kaut daļēji atbrīvoties no negatīvām sajūtām. Ar saviem stāstiem vai darbiem anonīmi var dalīties, sūtot tos uz e-pastu daiga@katrinagupalo.com. Pieredzes stāsti tiks apkopoti un publicēti “Katrina Gupalo Music” un biedrības “Skalbes” kontos “Facebook”.
Dziesmas vārdu un mūzikas autore ir Katrīna Gupalo, producents – Aleksandrs Volks. Tā ierakstīta “Wolk Recording Studios”. Videoklipa galvenajā lomā ir mūziķis Germans Superfins. Tā režisors – Jānis Škapars, operators un montāžas veidotājs – Oskars Lūsis. Videoklipā redzami četru latviešu modes dizaineru un zīmolu tērpi: “Amoralle”, Anna Gulbe (“Gia Riga”, “Klerr”), Baiba Tamane un Loreta Asermane. Stiliste – Sandija Sadovska, grima māksliniece – Anita Intaite. Tas filmēts vairākās vietās Saulkrastos – viesnīcas “Villa Gaida” un Saulkrastu kultūras centra “Zvejniekciems” telpās un jūras krastā – , kā arī Rīgā – kafejnīcā “Cafe Leningrad” un alus darītavā “Ziemeļu Enkurs”.