Šī dziesma ir ļoti nozīmīga, jo tā tika sarakstīta, kad pec negulētas, pārdzīvojumiem pilnas nakts, domas šaudījās un iekšā kāds dīdīja – jāraksta dziesma. Šī doma vienkārši nepameta prātu, tāpēc Adriana saprata, kamēr nebūs dziesma, nebūs miera.
Balta lapa, klavieres, pildspalva, un pec aptuveni stundas dziesma gatava. Vārdi, melodija nāca paši no sevis ārā, šķita, ka sirds raksta manā vietā. Melodija radās momentā. Sajūta, ka dziesma vienkārši tapa pati no sevis. Pēc lieliem pārdzīvojumiem, smagākā gada dzīvē, šajā dziesmā tika ielikts viss, lai pēc tam klausoties, Tu saproti, ka šī pieredze tevi darīja stiprāku! Ka ar katru dienu paliks labāk.
Dziesma ir par to, ka tu nekad nevari zināt, kas tevi gaida. Par to, ka kādreiz mēs esam tik tuvi, nakošajā dienā varam būt sveši. Mēs nekad nezinām, ko mēs sagaidīsim, un rakstot šo dziesmu, man mērķis bija parādīt cilvēkiem – laiks dziedē! Laiks ir varena lieta, kas mūs māca, padara spēcīgākus un dziedē rētas.
Mūzikas, vārdu autore: Adriana Miglāne
Studijas ieraksts: Pēteris Upelnieks
Dizains/foto: Karlīna Visocka
