Trešdien, 29. jūlijā, mūziķis ZeBrene klausītāju vērtējumam nodod savu jaunāko singlu “Gribu palikt dzīvs” – personisku un filozofisku skaņdarbu, kas tapis, iedvesmojoties no romiešu stoiķa Senekas atziņām par cilvēka dzīvi, vērtībām un laiku.

“Par impulsu dziesmai kļuva Senekas “Vēstules par ētiku Lucīlijam”. Lasot tekstu, kas tapis pirms gandrīz diviem tūkstošiem gadu, pārsteidza, cik pazīstamas šķiet tajā aprakstītās domas. Lai arī dzīvojam mākslīgā intelekta, viedtālruņu un kosmosa tehnoloģiju laikmetā, cilvēks joprojām cīnās ar tiem pašiem jautājumiem – ego, bailēm, instinktiem, alkām un mēģinājumiem saprast, kā dzīvot. Dziesmas teksts vēsta nevis par cīņu ar apkārtējo pasauli, bet par mēģinājumu sadzīvot ar sevi. Par apziņu, ka no sevis aizbēgt nav iespējams, un vienīgais ceļš ir iemācīties pieņemt visas savas šķautnes. Tik bieži mēs dzenamies pēc statusa, sasniegumiem un lietām, ka aizmirstam uzdot pašu svarīgāko jautājumu – kāpēc mēs vispār esam šeit? Man šķiet, ka reizēm ir nepieciešams vienkārši apstāties un paskatīties uz dzīvi no malas. Tieši par to ir šī dziesma,” stāsta ZeBrene.

Skaņdarbs apzināti veidots akustisks un vienkāršs, ļaujot galvenajam būt vārdam un emocijai. Tā pamatā ir balss, ģitāras, dzīvs izpildījums un tas, ko spēj pats cilvēks, nevis tehnoloģijas. “Lasītais lika aizdomāties, ka tehnoloģijas attīstās neticamā ātrumā, bet cilvēka “operētājsistēma” gandrīz nemainās. Mērķis nebija radīt retro ierakstu, bet mūziku, kas nav cieši piesaistīta konkrētam laikmetam — tādu, kas tikpat organiski varētu pastāvēt pirms simts gadiem, šodien vai pēc simts gadiem,” atklāj ZeBrene.

Dziesmai tapis arī videoklips, kurā īpaša loma bija autora diviem dēliem — deviņus un vienpadsmit gadus veciem. Viņi kļuva par operatoriem, asistentiem un radošajiem llīdzgaitniekiem visā filmēšanas procesā. Vienīgais honorārs bija pieci kilogrami zemeņu, kas tika apēsti vēl pirms filmēšanas beigām.