Vai esi pamanījis, ka viss tas, ko Tu vēlies, īstenojas tikpat ļoti, kā tas, ko nevēlies un no kā izvairies? Viss ir enerģija! Ir patiess viss tas, kam Tu tici, un realizējas viss tas, uz ko Tu izvēlies koncentrēt savu enerģiju. Ja uzskati, ka cilvēki ir ļauni, tad savā ceļā satiksi tikai tos, kuri Tevi pievils un nosodīs, taču, ja uzskati, ka katrā cilvēkā mīt arī labais, tad arvien satiksi tos, kuri piemērotā brīdī atbalstīs, uzmundrinās, iedrošinās, palīdzēs.
Nē, glāze nav tikai tāda, kā slavenajā salīdzinājumā par optimistiem un pesimistiem, kuri uzskata, ka tā ir, vai nu “pustukša” vai “puspilna”, ne viss ir tikai “balts” un “melns”, ir arī citas krāsas. Ūdens glāzē vienkārši ir, un mums katram ir dota izvēles iespēja, ko ar to iesākt. Jeb, kuru vilku no abiem sevī katru dienu arvien no jauna pabarot. Ja Tu uzskati, ka kaut kas nav iespējams, – Tev ir taisnība, taču, ja uzskati, ka vari vairāk, nekā Tu domā, ka vari, arī tad Tev ir taisnība.
Jā, mēs, cilvēki, esam tik līdzīgi, tai pat laikā tik ļoti dažādi, – mēs katrs atrodamies savā dvēseliskajā izaugsmes posmā, taču tieši šis apstāklis veido šo Pasauli par tik košu, aizraujošu un šķietami neparedzamu vietu, kur būt. Mēs neviens neesam ideāls, tieši tāpēc visi te, uz Zemes, esam, lai mācītos, augtu un pilnveidotos. Esība, Radītājs caur katru no mums izzina, iepazīst pats sevi.
Manuprāt, šajā Pasaulē drīkstam darīt jebko, ja vien šajā procesā tīši nenodarām pāri līdzcilvēkiem, citām dzīvām būtnēm un mātei Zemei kopumā. Uzskatu, ka dzīvē nav problēmas, bet gan izaicinājumi. Mēs ne vienmēr varam mainīt to, kas notiek ap mums, taču mums allaž ir izvēles iespēja ar savu piemēru veidot esību par labvēlīgāku vietu, kur būt.
Naivums ir tad, kad neredzam, ignorējam to, kas notiek ap mums, taču dvēseles spēks ir tad, kad apzinoties apkārt esošos procesus, mēs arvien izvēlamies dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Daļa cilvēku savā ikdienas steigā, šajā tehnoloģiju laikmetā izvēlas aizvērties no ļaunuma, bet, diemžēl, šajā procesā viņi sevi noslēdz ne tikai sliktajam, bet arī labajam, kļūstot par biorobotiem līdzīgām būtnēm. Daļa cilvēku savu enerģiju virza, lai grautu, nosodītu, apceltu tos, kuri dara, tai pat laikā paši savus resursus nevelta gaišākas Planētas veidošanai priekš sevis un saviem līdzcilvēkiem.
Dziesma sastāv no šķietami divām Pasaulēm, vēstījumiem. Viena ir dziedamā – joku, rotaļu daļa, ko sarakstīju 2012.gadā, bet otra – runājamā, ko uzrakstīju šogad, vienu dienu pirms vokāla studijas ieraksta, jo likās, ka sajūtu, vēstījuma kontrastam skaņdarbam kaut kas vēl pietrūkst. To izveidoju no saviem uzskatiem, kurus ik pa laikam vairāku gadu laikā esmu rakstījusi gan savās Facebook, Instagram vietnēs, stāstījusi sevis vadītajos pasākumos un atklājusi savās intervijās.
Viena no manām augstākajām izglītībām ir LKA dramatiskā un kino aktiermeistarība, esmu profesionāla aktrise, ikdienā daudz esmu spēlējusi un spēlēju uz skatuves, taču dzīvē nekad neesmu spēlējusies un nespēlējos ar citu cilvēku sajūtām. Tāpēc uzskatu, ka piemērotos brīžos dažkārt ir svētīgi dzīvei pievienot sajūtās rotaļīgumu, labvēlīgu pablēņošanos, taču ne kādā ziņā ne spēles elementus.
Spēlē vienmēr ir kāds uzvarētājs, bet citi ir zaudētāji (sportā, profesionālajā sportā šis lieliski noder, jo motivē uz izaugsmi; sacenšoties ar savas jomas profesionāļiem arī paši motivējam, sevi augt, ja vien tas notiek cienot savus kolēģus, rotaļīgā, labvēlīgā veidā, gūstot gandarījumu par procesu), bet ne dzīvē. Mums katram dzīvē svarīgākais būt par veiksmīgāku, labāku, nevis par kādu citu, tas ir, nesalīdzināt sevi ar citiem, bet gan pašiem ar sevi, – mums katram ir svarīgi būt labākam par to savu versiju, kas bijām vakar.
Piemērotos brīžos, pievienojot mūsu dzīvei rotaļīguma elementus, mēs vairāk spējam gūt gandarījumu no dzīves procesa kā tāda. Līdzīgi kā bērni, tai pat laikā bonusā ar savu dzīves pieredzi un spēju vajadzīgos brīžos būt nopietniem, vienmēr būt atbildīgiem par savu rīcību, savās domās, sajūtās nebūt “pagātnē” vai “nākotnē”, bet novērtēt šo konkrēto tagadnes brīdi, gūt prieku par dzīves maģisko pusi.
Cilvēki bieži vien meklē brīnumus, aizmirstot, ka dzīve pati par sevi ir brīnums. Vai tas nav maģiski, ka elpojam un ka visi fizioloģiskie procesi mūsu ķermenī notiek neatkarīgi no mums?
Man patīk, kā viens no galvenajiem Google inženieriem Čade Meņs Taņs savā grāmatā “Meklē sevī” aicina ik pa laikam spēt paskatīties uz sevi dažādās situācijās, it kā no malas, – kā uz komiksa varoni. Jo īpaši šis paņēmiens jauki darbojas brīžos, kad nokļūstam šķietami neveiklās situācijās, kad pašiem ir iespēja par sevi pasmaidīt. Piemēram, tad, kad, kā raksta Čade Meņs Taņs, baltā kostīmā dodamies uz darba interviju, bet pa ceļam mums garām lielā ātrumā nobrauc kāda mašīna un visu peļķes saturu uzšķauda uz mūsu tērpa.
Mums varētu būt divas opcijas, kā rīkoties, – saskumt un nedoties uz interviju, bet otra – pārvarēt savas šaubas, pasmaidīt pašiem par sevi, un, neskatoties uz šķietamiem sarežģījumiem, doties uz interviju un parādīt topošajam darba devējam, ka šādas ikdienas situācijas mūs nespēj izsist no līdzsvara.
Alberts Einšteins ir teicis, ka “zināšanas ir ierobežotas, bet iztēle mūs spēj aizvest jebkur.” Tāpat viņš atgādināja, ka “radošums ir rotaļīgs intelekta akts”. Šādai esības uztverei piekrītu arī es.
Dziesma “Viendien” sastāv no dziedošās rotaļīgās daļas, kas ir kā aicinājums doties ārpus savas iztēles rāmjiem. Otra daļa ir kā iedrošinājums, – noticēt sev, savām spējām, sazīmēt savā prātā savus sapņus un doties to virzienā. Kā vienmēr esmu uzskatījusi, tā domāju šādi joprojām, ka mēs esam tieši tik jauni, cik jūtamies, neatkarīgi no tā, kādi cipari mums ir sazīmēti pasēs, ja vien zinām, ko vēlamies un dodamies savu ieceru virzienā.
Mēs katrs ar savu piemēru un visi kopā pa mazliet varam veidot šo Pasauli par foršāku vietu, kur būt! Kā es saku dziesmas noslēgumā: “Ja vien zini, ko vēlies, ja Tev ir sapņi, tad doties, realizē tos un izgaršo procesu!” ;))
Mūzikas autors ir Roberts Romanovskis, bet dziesmas vokāla partiju ierakstīju studijā pie Armanda Varslavāna. Ļoti priecājos par abām šīm sadarbībām.
Tāpat kā jebkura mākslas forma, mūzika ir gaumes jautājums. Pasaule ir tik daudzveidīga un katrs tajā atradīs to, kas vistuvākais un saprotamākais viņa sajūtām, dzīves pieredzei, uztverei. Tā kā visi esam tik līdzīgi, bet tai pat laikā atšķirīgi, tāpēc dabiski, ka katrs šo dziesmas vēstījumu uztvers, raugoties no sava skatu punkta, balstoties uz savu spēju pablēņoties, savu līdzšinējo dzīves pieredzi utt. Kādam šī liksies kā vienkārša pamuļķošanās, cits sazīmēs dziļāku saturu, bet vēl kāds vienaldzīgi paies garām. Katram savs.
Priecāšos, ja ar kāda sajūtām norezonēs tāpat kā ar manējām.